No Lieldienu ticējumu krātuvītes

 

    Daudz un dažādu ticējumu mūsu senčiem bijis, ko un kāpēc darīt šajā laikā. Te tikai pavisam nedaudz. 

Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra
olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi
un kaimiņiem.
/Latvis, 1929. III, 31./

Ja saimes tēvs Lieldienās olu sagriež tik daļās,
cik cilvēku, tad saime dzīvojot saticīgi.
/I. Ozoliņa, Rīga./

Lieldienas rotaļa ir vistiņas ķeršana. Vienam
aizsien acis, un tas nu prasa: "Kur tu mani
vedīsi?" - "Uz cūkkūtiņu putru ēst." - "Vai karote
ir?" - "Meklē pats!" Tad visi sāk bēgt un ķērējs
lūko kādu sagūt.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.
/M. Hermakile, Ranka./

Ja Lieldienās šūpojas, tad vasarā neēd odi.
/A. Lāce, Lubāna. M. Navenickis, Zasa. J. A. Jansons, Matkule./

Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek
no vakariem uz rītiem.
/G. Pols, Bauska./

Kad lieldiena iekrīt jaunā mēnesī, tad gaidāms pasaulei drīzs gals.
/Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

Ja grib naudu atrast, tad lieldienas rītā jālasa skaidiņas.
/J. A. Jansons, Olaine./

Kas Lieldienā dzimis, tas kapsētā garus redzot.
[Sal. lielā piekta.] /K. Jansons, Plāņi.

Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.
/M. Macpāne, Alsunga./

Vairāk ticējumu te:
http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/lield.htm

(📷 no privātā arhīva)