Pritča... par Sargeņģeli ...

 

Mans ceļš uz darbu iet caur kādu parku.
Tā viendien ejot skatos - uz soliņa sēž meitene ar bēdīgu seju un notraipītās drēbēs. Visi gāja viņai garām. Godīgi sakot, arī es neuzdrošinājos viņai pieiet un gāju tālāk. Atskatīdamies. Nodomāju, ka parks jau nu nav īstā vieta, kur mazām meitenēm vienām uzkavēties, bet - kas man daļa.
Nākamajā rītā pārsteigums - viņa joprojām tur sēž. Tieši tai pat vietā un tikpat bēdīga. Un joprojām visi gāja viņai garām. Izcīnīju iekšēju cīņu - pieiet pie viņas? Ko es viņai teikšu? Ko apkārtējie par mani padomās? Un vispār, kas viņa ir un ko te dara?
Es pagāju garām, bet .... tad apstājos, pagriezos un gāju atpakaļ. Nu jāuzzin tomēr - kas viņai noticis?
Ejot tuvāk es ievēroju, ka viņas sejā ir kas īpašs. Nē, seja kā jau seja. Nu nezinu....
Man tuvojoties viņa nodūra acis vēl vairāk.
Pienācis, es smaidot teicu: - “Sveika!”
“Labdien!” - viņa kautrīgi un klusu atbildēja.
Kaut man tas nebija raksturīgi, es centos turpināt smaidīt. Jautāju, kāpēc viņa ir tik bēdīga.
“Jo esmu savādāka.” - atbildēja meitene.
“Jā!” - es teicu, - “Tieši tāda tu esi!”
Meitene neizpratnē palūkojās uz mani vēl skumjāk - “Nu tur jau tā nelaime!”
Es to neņēmu vērā: - “ Tu esi līdzīga mazam eņģelītim.”
Viņa sāka lēnām smaidīt: - “Vai tiešām?”
“Jā, tāds maziņš, mīļš eņģelītis, kas sargā visus garāmgājējus”, - es viņu uzmundrināju.
Viņa smaidot piecēlās: - “ Zini, es esmu tavs sargeņģelis. Beidzot tu iedomājies arī par kādu citu, ne tikai par sevi. Tik ilgi man šeit bija jāsēž, lai tu pie manis pienāktu. Bet nu mans darbs ir galā.”
Es izbrīnīts aizstāvējos: - “Bet neviens uz tevi neatskatījās, tikai es!”
“Viņi mani neredzēja”, - meitene smaidīdama devās projām.
Es neskrēju pakaļ, jo tagad zināju, ka mans sargeņģelis ir ar mani vienmēr - lai izglābtu no kāda un, varbūt .... arī no sevis paša.

Stāsts atrasts i-neta plašajā krātuvē.

(📷 no i-neta dzīlēm)