Un pēc tam, kad atkal satiksieties, parādīs salāpīto zeķīti, jocīgi lēkādami uz vienas kājas un smaidīdami. Eņģeļi nāk vakaros, pūšot elpu uz nosalušajiem pirkstiņiem un ļoti priecājas par lielo karstas tējas krūzi – un kā vēl, viņiem taču visu dienu bija jāgatavo sniegpārsliņas rītdienas sniegam.
Dažreiz, kad tev gadās aizsnausties krēslā, tad pamostoties redzi, ka viņi jau aizgājuši. Logs ir rūpīgi aizvērts, peļķe, kas satecējusi no zābaciņiem, akurāti saslaucīta, krūzītes saliktas izlietnē, bet visas bilžu grāmatiņas sakārtotas plauktā. Protams. Jo viņi taču ir eņģeļi.
Vasarā ir vēl interesantāk. Vasarā taču ir tik daudz rūpju! Izpurināt mākoņus no putekļiem, atvērt acis pienenēm un pats galvenais – izkrāsot tauriņus. Ar tauriņiem nodarbojas paši mazākie eņģeļi. Tauriņi viņiem ir bērnu krāsojamo grāmatiņu vietā. Eņģeļi viņus izkrāso ar mazītiņām otiņām, bet tauriņi klusiņām smejas, jo viņiem kut.
Vasarā, tikko logs tiek atvērts, viņi uzreiz ir klāt.
Sēž uz palodzes, sniedz tev margrietiņas un četrlapu laimes āboliņlapu. Šūpo kājas, sēžot uz palodzes un glauda zvirbulīšus, kurus paņem sev klēpī. Zvirbulīšiem tas ļoti patīk un liekas, ka tie tūlīt sāks murrāt.
Eņģeļi palīdz zālei augt, pabīdot zāles stiebriņus uz augšu, ar pirkstiņiem atver pumpuriņus, lai lapiņas ātrāk ieraudzītu gaismu, un saber putekšņus ziedos. Vakar redzēju, kā logam garām aizlidoja mazs, smieklīgs eņģelītis, kurš viss bija notraipījies ar ziedputekšņiem.
Viņš tā šķaudīja, ka pat viņa vasarraibumiņi lēkāja.
Tagad līst lietus. Logs ir atvērts. Uz kaimiņu jumta sēž izpūrusi vārna. Bet blakus stāv ļoti nopietns eņģelis lietusmētelī un gumijas zābaciņos un tur vārnai virs galvas lietussargu. No šejienes nevar īsti labi saredzēt, bet man liekas, ka vārna smaida.’’
/Autors: Eva Orlovska
Tulkoja: Lija Liepiņa/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru