Mēs neejam uz nāvi. Mēs neejam uz novecošanos. Mēs ejam satikt sevi.

 Mēs neejam uz nāvi. Mēs neejam uz novecošanos. Mēs ejam satikt sevi. Mēs ejam satikt Sevi Otro. Dzīve ir it kā divu cilvēku pretīgājiens. Mans vecums iet satikt manu jaunību. Viņi satiekas kaut kur vīra gados. Pie tās vīra gadu robežas. Tā, kā satiksies divi kazbuki uz baļķa pāri upei, tā es ar sevi satikšos. Kas tā būs par priecīgu badīšanos! Tāpēc jau viņi iet viens otram pretī, ka viņiem ir ragi un viņi satiksies uz laipas.

Es visu laiku nāku sev pretim. Kad satiksies mana sirmā bārda ar manu pirmo knupīti, tad es būšu visīstākais. Kad satiksies kalnu virsotņu sniegs ar Nīlas krokodiliem. Kā divi parlamentārieši nāk Ziemeļpols pretī Dienvidpolam. Es ar sevi satikšos pie ekvatora.

Kā plauksta satiekas ar plaukstu, tā es ar sevi satiekos aplausu brīdī. Es esmu divu plaukstu vibrācija telpā. Varbūt tāpēc aplausos ir tāds svinīgums.

Kad sajuks kuļamajā bļodā jaunais krējums ar veco sviestu, būs viens brīdis, kad tie nebūs ne sviests, ne krējums. Tas ir brīdis, kad atdalās paniņas un sākas jaunais sviests.

Mēs nenovecojam, mēs ejam uz jauno krējumu. Pat ja tu esi tik vecs kā vecais mēness, tad tu vari sakulties jaunā mēnesī, ja vien tu zini, ka tev ir jāsakuļas ar jauno mēness gaismu.

Asaras ir tikai sūkalas

Imants Ziedonis (Epifānijas)